Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām

1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām

“Par dzīves īslaicību”

“Par laimīgu dzīvi”

“Par dvēseles mieru”

“Par žēlsirdību”

“Par dusmām”

2. Literārās vēstules

“Vēstules Lucīlijam” - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie uzskati.

3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas

“Mierinājums Helvijai”

“Mierinājums Polībijam”

“Mierinājums Marciaji”

Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas “jaunākā” perioda pārstāvis un viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:

1) sapratne par labo un ļauno;

2) drošsirdība - dvēseles stiprums;

3) pašsavaldīšanās;

4) taisnība.

Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu, nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.

Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs, kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku. Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles principiem un to īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka noraidoši izturas pret reliģiju. Viņa un kristietības pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.

“Visa dzīve - gatavošanās nāvei”.

Seneka par bēdām saka: “Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas, apkaunojošas, tām nav pamata”.

Ļoti labs darbs ir “Pārķirbošanās” (t.i. par “Iesvētīšanu muļķa kārtā”, ķirbis - “tukša galva”, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai, bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu. Izmanto salīdzinājumus no dažādās dzīves jomam, daudz ir ļoti spilgti un tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs, nepastāvīgs, tās mājoklis ir krogi, dzertuves. Tikumību var atrast templī, tā aizstāj mūrus, tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam uzbrukušas bēdas Seneka salīdzina ar kuģinieku vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.

“Tam kas neko nedara, diena lieks gara.”

“Ja gribi tikt mīlēts, - mīli”.

“Gribošu liktenis ved - negribošu - velk”.

Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)

Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis lielāko mūža daļu, ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri interesējies par klasisko grieķu literatūru un pats pievērsies literārajai darbībai. Literāram naidam pievienojās personīgais konflikts ar skolotāju Kallimahu, kas beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un apmetās uz dzīvi Rodas salā, no turienes arī cēlies viņa literārais vārds - Rodas Appolinijs.

Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tāpat darbu “Pret Zēnodatu”. Bet nozīmīgākais darbs ir “Argonautika”. Viņa lielākie darbi raksturo viņu kā “mācītu” dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku. “Argaonautikas” rašanās pamatā ir Appolonija strīds ar savu skolotāju Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās pret mēģinājumu atjaunot varoņeposu tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet kā pierādījumu pretējam Appolonijs saraksta “Argonautiku”. Tās pamatā ir slavenais mīts par argonautu braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga īsa, nevainojama dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no Kallimaha puses un ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi Rodas salā un dēvē sevi šīs jaunās dzīves vietas vārdā. Appolonijs izsmēja Kallimahu epigrammās, savukārt tas sarakstīja ironisku darbu “Ibiss”. “Argonautika” tajā laikā cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespējamu mērķi - savienot šajā darbā varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.

“Argonautika”

Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles tam bija divi bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un apprecēja Īno, kura neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un tādēļ iestājas bads. Atamants lūdz padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls liek sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeļiem. Lidojuma laikā Helle iekrīt jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur mīt Aiēts saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina, apprecina ar savu meitu Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu pakar Oreja svētbirzē, kur to sargā milzīgs pūķis.

Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā. Frikss un Atamanta pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda Aisens, bet viņa brālis Pelijs atņem troni. Kad Aisena dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai Pelijs atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad, kad būs atvesta zelta aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā. Jāsons ar Atēnas palīdzību uzbūvē kuģi “Argo”, sapulcina dižākos varoņus sev par ceļabiedriem (Hērakls, Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti, tāpat viņu izcelšanos). Šie varoņi tiek nosaukti par argonautiem. Viņiem palīdz - Hēra, Atēna, Apollons. Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam. Atēna grib palīdzēt kuģim ceļā. Apollons grib palīdzēt sakarā ar seniem priekšstatiem par Apollonu kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.

Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu. Viņš ir argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo tikai sievietes, kas ir pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek argonautiem atkal doties ceļā. Tālāk viņi ierodas Kizikas pussalā un tur cīnās ar sešrocīgajiem milžiem. Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā. Hērakls dodas viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā ir Zeva griba.

Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz tā fona izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam atņēmis redzi un uzsūtījis harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt tikai Afrodīte. Pareģojums ir ļoti garš (100 rindas) Argonautiem nākas cīnīties arī ar jūras stihiju. Te palīdz Atēna. Tālāk dominējošā ir mīlestība. Trešajā daļā darbība risinās gan uz zemes, gan Olimpā. Argonauti ir ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna apspriežas kā palīdzēt Jāsonam un lūdz Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas nav viņas spēkos, jo jārunā ar pašu Erotu. Afrodīte ir Erota māte. Erots negrib palīdzēt, bet kad viņam piesola sen kārotu rotaļlietu viņš iešauj Mēdejai bultu tieši sirdī, Ar to palīdzība beidzas. Kad argonauti ierodas Aiēta pilī un lūdz aunādu, Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus, jo cer, ka Jāsons tos pildot ies bojā.

Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un Mēdejas tikšanās notiek pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to slepus paņem. Aiēts sarīko pakaļdzīšanos. Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju, bet to nevada mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek nogalināts Apsirts un tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms tos nav šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa tām vietā, kas aprakstīts Odisejā (Skillu, Haribadu, Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa izdot Mēdeju, Jāsons un Mēdeja salaulājas, lai Medejai nav jāatgriežas Kolhīdā. Bet laulība nav laimīga. Atpakaļceļā argonauti nonāk Āfrikas tuksnesī, nonāk Kētā, kur uzvar milzi Talasu, cīņā ar ūdens stihiju no kuras izglābj Apollons un Atgriežas Egirs salā.

Daiļrades īpatnības:

1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos.

2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.

3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.

4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.

5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz bālāki salīdzinot ar Homēra dieviem.

6. Sadzīviski piezemētas ainas.

7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.

Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija. Viņš skaidro vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viņa valoda ir arhaizēda. izmantojis izteicienus un vārdus, kas raksturīgi episkajam stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš salīdzina cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem, dabas stihijām. Bieži vien ar kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles stāvokli ar ziediem. Appolonija salīdzinājums ar uguni ir saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli - mīlestība ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis kā savienot varoņeposu ar sava laika literatūras prasībām, kā arī kompozicionālas vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles stāvokli, palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni.

Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)

Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē. Ieguvis literāru un filozofisku izglītību Atēnās. Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par Aleksandrijas bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā pievēršas arī zinātniskiem pētījumiem literatūras jomā. Darbā “Tabulas” (120 grāmatas) Kallimahs devis pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku apskatu. Rakstīja epigrammu himnas, elēģijas, epīliju, kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas tikai sešas himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod priekšstatu par viņa zudušajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekš svinīgiem, reliģiskiem svētkiem, tajās nav patosa, svinīguma un reliģiskā rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas miniatūras ar mitoloģisku sižetu. Tajās ir gan reālās dzīve tēlojums, gan arī politiski jautājumi.

Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika.

Ievērojamākais darbs - “Cēloņi” - vēstījošu elēģiju krājums 4 grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs “Berenīkes matu sproga”, bet par darba saturu var spriest pēc epīlija “Hekale”, kur stāstīts par “Herkaliju” svētku dibināšanu.

Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu, ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās bija vairāk piemērotas.

“Berenīkas matu sproga”

Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem, lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra pazudusi. Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.

Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes - būt valdnieces matu sproga.

Himna Zevam

Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi, ievīstījusi autiņos un atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda - vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī. Viņai par godu to upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo bērnību, par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk stāstīts kā Zevs ieceļ sev kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.

“Dod mantu un tikumu ļaudīm!

Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?

Vai pat tik tikumus bez mantas?

Dod tikumu, laimi mums visiem!”

Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)

Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir “mazās formas” dzejnieks. Rakstīja idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26 epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam. Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta par Hērakla un Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos ciklopu. Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.

1.idille

Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai. Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu važās. Savas mīlestības dēļ viņš mirst.

4.idille

Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam Milonam, bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā Korinda un Bata raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un ironisks.

6.idille

Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.

15.idille

Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb sievietes Adonīda svētkos.

Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.

Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.

Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)

Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna “Dafnīds un Hloja” autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā. Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ pāri šī žanra citiem sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms un poētisks krāšņums. Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas Erota rosināta pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.

Dafnīds un Hloja

Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un rīko kāzas saviem bērniem.

Platona (427. – 347. g.p.m.ē.)

Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds “ideālists” cēlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju pasaules pastāvēšanu.

Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.

Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji, viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas ar fizisko darbu – jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu pilnīgus cilvēkus.

Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā, gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem. Otra ir ideju pasaule – tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā. Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību.

Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras, jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā veidā cilvēks kļūst pilnīgs.

Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs – saprātīgā griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma – dvēsele ir iekalta mūžīgā spriegumā.

Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu – ideju pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.

1)    Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem. Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir drošsirdība – ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos u.t.t. Bet trešā ir zemākā – jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir lielāks.

2)    Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb “anamnesis”. Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats un dvēseles pirmavots.

Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.

Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga, bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi. Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs. Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos “dialogos”, bet jo īpaši dialogā “Dzīres”.

“Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma, skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai.”

Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir “Valsts”.

Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.

Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības vajadzībām.

Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)

Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.

Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais laiks.

79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos amatos arī ievēlēja.

71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.

66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.

63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem “tēvijas tēva” nosaukumu. Šajā laikā top poēmas “Par manu konsultu”, “ Par manu laiku”, un četras runas pret Katelīnu.

58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs, Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā top lielais dialogs “Orators”, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu “Par valsti”, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.

Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko sacerējumu, to vidu “Hortenzijs” (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā un ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”.

Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā “Hortenzijs” Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs. Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.

Traktātā “Par dievu dabu” Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.

51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.

50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais piemineklis pret Antoniju ir palikušas “Filipikas”, tajās ir 14 runas.

Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.

Informācijas avoti

Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads

A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads

Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads

I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1954.gads

A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads

A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”, 1994.gads

Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996.

P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.

I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads

Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads

Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums, 1997.gads