Kulturoloģiskā

5.   kulturoloģiskā

analizējot izturēšanos, pamatojoties tādos kultūras elementos, kā sabiedriskā kārtība tās rakstītajos un nerakstītajos likumos; sabiedrībā pieņemtās vērtības, kas tiek analizēti kā cilvēkus un grupas ietekmējoši faktori.

Socioloģija un citas sabiedriskās zinātnes

Socioloģija kā sabiedriska zinātne, kura pēta cilvēku uzvedību un sabiedrisko institūtu funkcionēšanu, ir radniecīga ar citām zinātnēm:

Ekonomika

Resursi, ražošanas, sadales un patēriņa attiecības

Ekonomika pēta, piem., pirktspēju;

Socioloģija – pirkšanas paradumus;

Politika

Politikas zinātnes centrā ir vara,

Politoloģija – varas funkcionēšanas mehānismi;

Socioloģija – attieksme pret varu sabiedrībā;

Psiholoģija

Indivīda kā personības izturēšanās;

Socioloģija – indivīda kā grupas locekļa izturēšanās;

Antropoloģija

Pēta cilvēku paradumus, rituālus un tradīcijas, g.k. dažādas noslēgtas kopienas un sabiedrības;

Makrosocioloģijas teorijas

Sabiedrības izpēti varam nodalīt divos līmeņos:

mikrosocioloģijas, kura vairāk pēta cilvēku ikdienas dzīves norises, interakciju un mijiedarbību. Mikrosocioloģijas pētījumi ir tādās jomās kā indivīdu izturēšanās un motīvi u.c.

Mikrosocioloģijā ietilpst sociālo lomu teorija, etnometodoloģija, simboliskais interakcionisms.

Makrosocioloģija koncentrējas uz to izturēšanās modeļu izpēti, kas palīdz izprast sabiedrības būtību, tādas struktūras sabiedrībā, sabiedrības institūtus, kā ģimene, izglītība, reliģija, politiskā un ekonomiskā iekārta. Makrosocioloģijas pamatā ir divas teorijas: funkcionālisms un konfliktu teorija.

Funkcionālisms Sabiedrība kā dzīvs organisms

Sabiedrības skatījums no funkcionālisma viedokļa radies XIX.gs.

Funkcionālisma pamatlicējs ir Herberts Spensers

Salīdzināja sabiedrību ar dzīviem organismiem, līdzīgiem cilvēka ķermenim, kurā katram orgānam ir savas noteiktas funkcijas dzīvības procesu uzturēšanai, un kuri savā starpā saistīti kopējā sistēmā.

Funkcionālisms apskata sabiedrību kā organismu, kurš sastāv no dažādām daļām:

militārā; ekonomiskā, medicīnas, reliģijas u.c., katra no tām izpilda savas funkcijas.

 

Funkcionālisma virzienu attīstījis franču zinātnieks Emīls Dirkheims.

Viņa teorijas pamatā ir ideja, ka ja sabiedrību veido daudzas sastāvdaļas, no kurām katrai ir nozīme tās funkcionēšanā, tad sabiedrības parādības var izskaidrot, analizējot to funkcijas sabiedrības sistēmā.

Dirkheima teorija izskaidro visas sabiedrības parādības, t.sk. devianto uzvedību (novirzes no vispārpieņemtā, noziedzība)

Vēlākie funkcionālisma pārstāvji:

Talkots Parsons

Roerts Mertons

Kingsli Deiviss

Mūsdienu funkcionālisma pamatpostulāti:

1.   Sabiedrība ir tās sastāvdaļu sistēma;

2.   Sabiedrības sistēmas saglabā stabilitāti, jo tām ir savi iekšējās kontroles mehānismi;

3.   Eksistē disfunkcijas, bet tās tiek pārvarētas vai asimilētas;

4.   Izmaiņas parasti ir ar pakāpenisku, nevis revolucionāru raksturu;

5.   Sociālā integrācija tiek panākta ar vienotas vērtību sistēmas vairākuma atbalstu;

Vērtību sistēma ir sabiedriskās sistēmas stabilitātes pamats. (Dārendorfs)

Konfliktu teorija

 

Konfliktu teorijas pamatā ir Kārļa Marksa darbi.

Kārlis Markss uzskatīja, ka sabiedrības pamatā ir klasu konflikts.

Klasu konflikts rodas tāpēc, ka cilvēki sadalās dažādās klasēs atbilstoši viņu ekonomiskajam stāvoklim.

Konfliktu teorijas pamatpostulāti:

1.   Jebkuras sabiedrības galvenā iezīme ir vara, konflikts un apspiešana;

2.   Sabiedrības struktūras pamatā ir vienas grupas vara pār otru;

3.   Katrai grupai ir savas kopīgas intereses neatkarīgi no tā, vai to atzīst paši grupas locekļi; dažādu grupu intereses ir atšķirīgas un pretstatā vienas otrai;

4.   Kad cilvēki apzinās savas kopējās intereses, viņi var izveidot noformētas apvienības, kā arodbiedrības un partijas;

5.   Šķiru konflikts saasinās ja:

-gandrīz visa vara ir dažu cilvēku rokās, bet pārējiem nav gandrīz nekādas;

-tiem, kuri ir bez varas, tiek liegta iespēja to iegūt;

-cilvēkiem ir iespēja brīvi organizēt politiskās grupas;

Literatūra Talkots Parsons

The Social system, 1951

Politics and social structure, 1969

Roberts Mertons Social theory and social structure, 1957 Emīls Dārendorfs

Class and class conflict in industrial society, 1959

Mācību literatūra;

Neils Smelzers

Sociology, 1988

Kultūra Kultūras būtība

Kultūra un socializācija

Kultūra un kontrole

Kultūras elementi Starp kultūrām ir neskaitāmas atšķirības

-     kaut vai salīdzinot ar Angliju (satiksme pa pretājo ielas pusi, cita valoda, uzvedība, ekonomiskie rādītāji u.c.)

Nav arī grūti orientēties šajās atšķirībās, tās saprast, jo likumsakarības ir ļoti līdzīgas.

Visām kultūrām piemīt kultūras universālijas, t.i. kopēji elementi

Dž.Merdoks izdala vairāk kā 60 kultūras universālijas.

Sports

Ķermeņa izdaiļošana

Kopīgs darbs

Izglītība

Apbedīšanas rituāli

Apdāvināšana

Viesmīlība

Asinsgrēks

Joki

Reliģijas rituāli

Seksuāli ierobežojumi

Darbarīku izgatavošana

Kāpēc pastāv kultūras universālijas?

Antropoloģijā ir arī uzskats, ka tie formējušies bioloģisku faktoru ietekmē: divi dzimumi, jaundzimušo bezpalīdzība, nepieciešamība pēc barības, siltuma, dzimuma attiecībām, iemaņu apgūšana u.c.

Grupas identitāte un kultūra

Kultūras sastāvdaļas

Kultūras četri elementi

1.Koncepts

2.Attiecības

3.Vērtības

4.Likumi

 

1.Kultūras koncepts, priekšstats par kultūru

Valoda glabā daudzus kultūras priekšstatus, tas ir veids, kā noteiktā sistēmā tiek saglabāta cilvēku pieredze.

Dažādās kultūrās pasaule ir organizēta atšķirīgi, atšķirīga ir jēdzienu ietilpība un apzīmējumi.

2.Attiecības

Kultūra ar jēdzienu palīdzību izdala kādas parādības no citu vidus un parāda saistības starp šiem jēdzieniem laikā, telpā un pēc nozīmes, pretstata dažādus jēdzienus vienu otram, nostāda cēloņa-seku sakarībā.

Katra kultūra noformē savu sistēmu, kas atbilst tās priekšstatam par jēdzienu sakarībām reālajā un pārdabiskajā pasaulē, piemēram saskaņā ar kristiešu uzskatu, dievs ir radījis pasauli un ir dažādi postulāti par to attiecībām.

3.Vērtības

Vērtības ir vispārpieņemta pārliecība par cilvēku dzīves mērķiem.

Vērtības ir pamatā tikumības principiem. Atšķirīgas kultūras var izvirzīt dažādas pamatvērtības, un katra sabiedriskā iekārta nosaka, kādas vērtības ir svarīgas, kādas ne.

4.Likumi

Likumi regulē cilvēku izturēšanos atbilstoši vispārpieņemtās kultūras noteiktajām vērtībām.

Likumi ietver aizliegumus, tie parāda sabiedrības vērtības un centienus kontrolēt to ievērošanu.

Kultūra satur priekšstatus, kuri izskaidro, kas eksistē, kas ir iespējams, kā attiekties pret to kas ir un kas ir iespējams, un ko un kā ar to darīt. (W Word Goodenough Goodenough, antropologs)

Visi iepriekšminētie kultūras elementi ir savstarpēji saistīti

W.Goodenough

Culture, language and society, 1981