Atmiņa, tās attīstīšana

Saturs

Atmiņas modeļi

1. Vairākatmiņu modelis

2. Apstrādes līmeņu (levels-of-processing) modelis

3. Semantisko tīklu modelis

Atmiņas struktūra un funkcijas Īstermiņa atmiņa Ilgtermiņa atmiņa Aizmiršana Aizmiršanas līkne. Iegaumēt un atcerēties

Izmantotā literatūra

Atmiņas modeļi

Pamatā darbu ar atmiņu var iedalīt trīs fāzēs:

kodēšana – saglabāšana – aktualizēšana

Tomēr nav vienota viedokļa par katra atsevišķā procesa norisi. Tā vietā aplūko dažādus atmiņas modeļus.

1. Vairākatmiņu modelis Waugh un Norman (1965) atmiņu iedala primārajā un sekundārajā. Ienākošā informācija nokļūst primārajā atmiņā, kurā vienlaicīgi var glabāties 5-9 objekti (items). Regulāras atkārtošanas rezultātā objekti no primārās atmiņas nokļūst sekundārajā, kas nodrošina ilgstošu uzglabāšanu. Šajā gadījumā turpmāka atkārtošana vairs nav nepieciešama. Atkinson un Shiffrin (1965, 1968, 1971) šī dalījuma apzīmēšanai lieto terminus “īstermiņa atmiņa” (ĪTA) un “ilgtermiņa atmiņa” (ITA). Īstermiņa atmiņā informācija glabājas aptuveni 30 sekundes, ilgtermiņa atmiņā tā pāriet atkārtojot. Minētie autori papildināja arī sajūtu atmiņas koncepciju. Informācija sajūtu atmiņā tiek uzglabāta pavisam īsu brīdi – vizuālā (Ikon) 0,5 sekundes, auditīvā (Echo) dažas sekundes (Sperling, 1963). Ja šai informācijai pievērš uzmanību, tā tiek pakļauta apstrādei īstermiņa atmiņā. Cowan (1988) uzskata, ka ĪTA un ITA veido vienotu veselu, no kā ĪTA ir aktīvā daļa. 2. Apstrādes līmeņu (levels-of-processing) modelis Craik un Tulving (1975) pētīja vārdu atcerēšanās atkarību no to uztveršanas un apstrādes veida – izskats, skanējums, semantiskā jēga. Ar katru nākošo līmeni atcerēšanās varbūtība pieauga. Piemēram, tie eksperimenta dalībnieki, kuriem lika novērtēt teksta saturu, uzrādīja labākus rezultātus nekā tie, kuriem šajā pašā tekstā lika saskaitīt “a” burtus. Walker un Jones (1983) šo konceptu papildināja ar elaborācijas jēdzienu. Ar to saprot apzinātu abstrakciju meklēšanu informācijas reprezentācijai atmiņā. Elaborācija nodrošina efektīvāku atmiņas izmatošanu. 3. Semantisko tīklu modelis Daudzi autori ir izstrādājuši modeļus iespējamajai atmiņas organizācijai, mēģinot izskaidrot piekļuvi informācijai. Hierarhijas, kuru jēdzienu kompleksums pieaug virzienā uz virsotni (Collin un Quillian), matricas (Broadbent) un kategorijas, pēc kurām tiek sašķiroti objekti (Smith).

Turpmāk pārsvarā tiks aplūkots vairākatmiņu modelis.

Atmiņas struktūra un funkcijas

Pētot atmiņu, izdala trīs tās sastāvdaļas – sajūtu, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, no kurām būtiskākās ir pēdējās divas.

1. zīmējums. Atmiņa.

Īstermiņa atmiņa Īstermiņa atmiņā vienlaicīgi iespējams glabāt apmēram septiņus objektus. Lai gan tas ir atkarīgs no konkrētā indivīda, novirze parasti nepārsniedz pāris objektus. Tas nozīmē, ka patvaļīgu 5 ciparu virkni, piemēram,

2 7 6 4 9

mēs spējam pilnībā paturēt atmiņā, turpretī virkni, kas sastāv no 15 cipariem, piemēram,

2 7 6 5 8 3 7 5 8 4 3 6 6 7 5

tikai fragmentāri.

Informācijas uzglabāšanas laiks vienreizējas iegaumēšanas gadījumā nepārsniedz dažas sekundes. Lai to palielinātu, nepieciešama atkārtošana. Visvieglāk tas ir verbālas informācijas gadījumā, nedaudz grūtāk - ar citiem informācijas veidiem. Īstermiņa atmiņa darbojas pēc rindas principa – t.i., ja jaunajam objektam pietrūkst vietas, tas pārklāj objektu, kurš visilgāk jau atradies atmiņā.

Paši objekti var būt arī daudz sarežģītāki nekā iepriekšējā piemērā izmantotie. Galvenais nosacījums – katram objektam jāatbilst semantiskai vienībai, ko iespējams identificēt ar ilgtermiņa atmiņas palīdzību. Kā piemēru var minēt vārdus. Virkni no 5 patvaļīgi izvēlētiem pazīstamiem vārdiem iegaumēt ir tikpat viegli kā 5 ciparus vai 5 burtus, kaut gan burtu kopskaits šajā virknē var ievērojami pārsniegt 7. 15 vārdu gadījumā mēģinājums lemts neveiksmei, tāpat kā ar 15 cipariem, piemēram:

mēs eksperiments spēt pierādīties mīnus īstermiņa septiņi gaita atmiņa vienlaicīgi divi uzglabāt plus ka objekti

Turpretī, ja vārdi ir savstarpēji saistīti, tos paturēt atmiņā nesagādā īpašas grūtības, piemēram,

Eksperimentu gaitā pierādījies, ka mūsu īstermiņa atmiņa vienlaicīgi spēj uzglabāt septiņus plus mīnus divus objektus.

Arī šajā gadījumā vārdu skaits ievērojami pārsniedz deviņus, taču kļūdas, atgriežot informāciju, diez vai būs nozīmīgas. Tas rāda, ka informāciju iespējams saistīt vēl augstākos līmeņos nekā burti vai vārdi, un, prasmīgi to izmantojot, īstermiņa atmiņas apjomu var ievērojami palielināt.

Šo tēzi apstiprina apstiprina eksperiments, ko 1965. gadā veica DeGroot. Eksperimenta dalībniekiem vajadzēja pēc īstermiņa atmiņas atjaunot šaha pozīcijas. Kā jau bija sagaidāms, labi šahisti pieļāva maz kļūdu, bet iesācēji pareizi novietoja tikai dažas figūras. Eksperimenta otrajā daļā figūras uz šaha galdiņiem tika izvietotas patvaļīgi. Šoreiz labo spēlētāju rezultāti nokritās līdz iesācēju līmenim, turpretī pēdējo rezultāti praktiski neatšķīrās no iepriekšējā eksperimentā uzrādītajiem. No tā var secināt, ka specifisku problēmu abstrakcijas un paraugi, kas glabājas ilgtermiņa atmiņā, var būtiski ietekmēt darbu ar īstermiņa atmiņu. Šaha gadījumā tās ir savstarpēji saistītas figūru kombinācijas.

Šādu paraugu atpazīšana palielina pieejamo faktu apjomu, kā rezultātā daudzus uzdevumus iespējams paveikt ātrāk.

Katrai sajūtu sistēmai ir sava īstermiņa atmiņa. Līdz šim izdalītas un izpētītas runas/dzirdes un vizuālā ĪTA, taču nav izslēgta arī ožas/garšas un taustes ĪTA eksistence.

Informācija, kas izteikta ar valodas palīdzību, nokļūst fonoloģiskajā ĪTA, turklāt tā var būt gan vizuāla (rakstveida), gan auditīva (mutiska). Vizuālajā ĪTA nokļūst pārējā vizuālā informācija. Tāpēc, lai panāktu optimālu iegaumēšanu, ieteicams kombinēt tekstuālu un grafisku attēlojumu. Jāievēro, ka vizuālā informācija parasti ir neprecīzāka un to ieteicams dublēt ar valodas līdzekļiem.

Ilgtermiņa atmiņa

Ja īstermiņa atmiņas saistīta ar aktīvajām nervu šūnām (smadzeņu darbī-ba), tad ilgtermiņa atmiņas saturs glabājas kā saites starp neironiem (smadzeņu struktūra).

No tā izriet divas būtiskākās ITA īpašības – neierobežots informācijas uzglabāšanas ilgums un gandrīz neierobežots apjoms. Vēl jāmin lielais laika patēriņš, kamēr informācija tiek pārvērsta smadzeņu struktūrā. Tas pieaug, atkarībā no informācijas uzglabāšanas ilguma.

Ilgtermiņa atmiņa nodrošina sekojošas funkcijas: objektu atpazīšanu un to saistību ar laiku, vietu un citiem objektiem.

Lai taupītu vietu, informācija tiek glabāta maksimāli abstraktā veidā, tādēļ pēc reprezentācijas atmiņā ne vienmēr var restaurēt tās sākotnējo formu. Atmiņā jau esošas abstrakcijas atvieglo reprezentāciju, tāpēc liela nozīme ir